Konkursam "Sieviete": Man šodien dzimene!

Palielināt attēlu

Trrrrrrrrrrrrrr!!! Modinātāja griezīgais tarkšķis raušus uzrauj mani gultā sēdus. Tā nu es sēžu kā apvazāts, pinkains spēļu lācis ar vienu pogu acs vietā (otru aci vaļā neizdodas dabūt).  „Kas, pie velna, šodien bija ieplānots?!”  Galvā sāk veidoties kaut kāda domu mozaīka, kurā pārliecinošu uzvaru gūst kaimiņienes balsī runājošā govs no tikko sapņotā sapņa.

Beidzot govs pazūd un apskaidrotajās smadzenēs uzrodas skaitlis 45.

Jā, es šodien palieku 45 gadus VECA! Protams, esmu mēģinājusi sev iestāstīt, ka tas nav vecums, ka turpinās jaunība, kura tikai gaida, kad tai dos vaļu. Taču vārds „veca” manī iesakņojās daudz ātrāk un dziļāk, īpaši pēc atgadījuma ar draudzenes mazdēlu Ivariņu.

Kādu dienu  mana draudzene Irēna palūdza pieskatīt viņas mazdēliņu. Taču puika bija stingri izlēmis atbrīvoties no manas uzraudzības stingrajām važām. Šī plāna īstenošanai talkā tika ņemts trīsritenis „Spārīte” (vēl no padomijas laikiem sataupīts). Nezinu, kāpēc šis rīks tika nosaukts skaistā kukainīša vārdā, jo ātrums, ko var attīstīt uz šī agregāta, ir geparda cienīgs. Ivariņš to zināja!

Mazās kājeles pedālīšus mina ar apskaužamu sportista veiklību. Ik pa brīdim Ivariņš apstājās, ļaudams distancei sarukt, bet, tiklīdz es pietuvojos, tā viņš atkal mina pedāļus. Es nezinu, vai kādreiz  dzīvē tik ātri biju skrējusi, taču mana skriešana ar viņa braukšanu nebija salīdzināma. Deniņos sita simtiem āmuru un sviedri tecēja no uzacīm tieši acīs. Mēģināju Ivariņu sasaukt, bet viss spēks no sausās rīkles bija pārcēlies uz skrienošajām ekstremitātēm.

Mazais „vanšteins”  traucās tieši šosejas virzienā. Galvā jaucās šausmīgas domas (asiņains Ivariņš zem kravas automobiļa, Irēnas naids, vecāku bēdas, naidpilni vārdi, bēres, vistas buljons un štovēti kāposti). Taču, paldies Dievam, Ivariņu bija apturējis kāds pusaudzis. No manām acīm izsprāga pateicības asaras un, ja tikko es šausminājos par asiņainajiem skatiem, tad tagad biju gatava piebeigt Ivariņu pati savām rokām. Gribēju puisim pateikties, taču spēju izdvest tikai  kaut ko līdzīgu vārdam „paldies”.

 „Mazais ķipars nemaz nežēlo vecmāmiņu! Jūsu vecumā vajag sēdēt uz soliņa un atpūsties, nevis rīkot sacensības!” teica puisis. Es spēju tikai piekrītoši  noblēties. Kad paskatījos uz puisi, pirmais vārds, kurš iešāvās prātā, bija „sprādzienbīstams”, jo šim visa seja bijā kā nosēta ar iekaisušām pinnēm. Ziniet, man palika vieglāk, jo abi bijām tālu no etalona.

Pēc šīs skriešanas vēl ilgi nevarēju atgūties. Senāk tā nebija…

Atgriezīšos pie sava šausmīgā skaitļa 45. Jūs teiksiet, ka muļķīgas domas domāju? Taču tās liek man domāt viss, kas ir man apkārt. Vīrs mani mierina, sakot, ka esmu skaistākā un iekārojamākā. Šie vārdi mani sildīja līdz brīdim, kad vīrs sāka dāvināt lietas, kuras nebūt neliecina par jaunību un palaidnīgām vēlmēm: čības, zupas katlu, krēmu pret celulītu utt.

Gribas atkal sajusties jaunai un mīlētai! Mīļie vīrieši, zinu, ka neesmu viena, jo ir ļoti daudz tādu kā es, kuras grib, lai viņām pasaka siltus vārdus, samīļo un piemin jaunības dienu nerātnības. Varbūt tieši tagad jums blakus sēž 45 gadus JAUNA (pagaidām)  sieviete, kura ir sapinusies savu domu tīmeklī. Pierādiet viņai, vēlreiz, ka esat pats labākais, kas ar viņu ir noticis!